Šī raidījuma viešņa mums ir ļoti īpaša – aktrise Elvīra Baldiņa, kura par savu vienīgo darba vietu sauc Jaunatnes teātri, kurā viņa strādāja no 1945. gada līdz pat teātra slēgšanai. Fakts, Elvīra Baldiņa ir nepilnu gadu jaunāka par Latviju, nav nekāds noslēpums. Viņai šobrīd 96 un tituls – Latvijas vecākā aktrise. Ja nu kādam piemirsies, kā skan viņas balss, pietiks ar dažiem atslēgas vārdiem – atcerieties kaut vai slaveno Pauka un Šmauka duetu vai arī allaž rūpīgo māmiņu stāstā par Karlsonu.

Bērnībā viņas dziedāšanu dzirdēja pat kaimiņu pagastā, skolas gados Elvīrai Baldiņai par veiksmīgu tēlojumu dāvināja grāmatas, kūkas un desas, bet tagad titula „Latvijas vecākā aktrise” īpašniece bez grūtībām skandē vienu tautasdziesmu pēc otras. Starp citu, Elvīras Baldiņas mīļākais instruments ir klavieres. Tur pie vainas mazdēls – pianists Toms Ostrovskis.

Raidījumā skan:

Vitorio Monti Čardašs - Kaspars Šmits, Liepājas Simfoniskais orķestris un Mārtiņš Ozoliņš

Uldis Stabulnieks "Barons" - koris "Kamēr..." un Māris Sirmais

Uldis Stabulnieks "Marijas iela"

Volfganga Dārziņa Klavierkoncerta 2.daļa - Toms Ostrovskis, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Imants Resnis,

Dona Maņifiko ārija no Rosīni operas "Pelnrušķīte" - Sergejs Martinovs, LNSO, Vasilijs Sinaiskis

Austra Pumpure "Rāmi, rāmi es dziedāju"

 

             Es tā domāju – mana mūzika…, un uzreiz nāca prātā Ojāra Vācieša dzejolis - Līdz pašām malām dzīve pilna mūzikas… Redz, kā tas Vācietis varēja pateikt! Čīkst vētras mežā mana šūpuļlīksts, viņš saka,- uz sliedēm tramvajam ir miega dziesma uzlikta, kad viņš kā pēdējais uz depo brauc… Ojārs Vācietis bija ļoti muzikāls. Šo dzejoli esmu pat kādreiz runājusi.Bet mana dzīve tiešām ir bijusi pilna mūzikas. Kad klausos mūziku, pirmām kārtām redzu cilvēku, kas to rada, - ne pašu mūziku. Tas laikam nāk no manas profesijas. Esmu taču visu mūžu bijusi aktrise, Jaunatnes teātrī. Gribu būt klāt koncertā - gribu redzēt, kā muzicē. Ar klausīšanos man nepietiek.

               Un tad es sāku domāt par savu agro bērnību, kad ar mūziku bija pilna mana pasaule un apkārtne. Kraukļu pagastā, mana vectētiņa mājās, kur augu, cik atceros, vienmēr dziedāja. Kaimiņi dziedāja, draugi dziedāja – visi dziedāja. Ko nu kurš. Vecmāmiņa dažreiz ņēma mani uz baznīcu līdzi. Man bija ļoti skaista balss. Dzirdēju salīdzinājumu, ka es būtu labāka par Elfrīdu Pakuli. Dziedāju un klausījos, mīlēju savu balsi un biju pat to attīstījusi. Es ganos gāju – agri sāku un ilgi gāju, un tad varēja dziedāt. Sevišķi jau govju ganos. Mums bija tāda gara, šaura strēmele -  kā Latgalē. Vienā galā gandrīz jau bija Druvienas pagasts,  un otrā galā – Liezere. Liezerē bija teikuši – kad Kraukļos Baldiņa dzied, tad Liezerē var dzirdēt. Tur bija liels akmens – kā puse no šīs istabas. Uzkāpu uz akmens un dziedāju. Tur pretim bija tāds zems purviņš, tam pāri - skaists vectētiņa mežs, meža galā -  Kujas upe, un aiz upes Liezeres pagasts. Man ir tādas senas tautas dziesmas, kurās atdarināts cīrulis – cirulirulirulī. Viņš nosaukts savas dziesmas vārdā. Žagata jau arī – žagžagžag. Tā visa, manuprāt, ir mūzika, ko saklausīja mūsu senči un atstāja tautas dziesmās. Kū-kodama dzeguzīte /Pras’ ganam ku-ku-līti. / Vai tev prāts dzeguzīte –/ Nav ganam ku-ku-līša.// Balodītis ū-zas prasa,/ Ū-zolā sēdēdams,/ Vai tev prāts, balodīti,- /Man nav ū-žu valkātāj’. Vai tā jau nav dziesma? Ar savu ritmu. Pat bez melodijas. Rikšiem bērīt’ es palaidu, rikšiem bērīt’ es palaidu… Nu, skaidrs, ka viņš rikšo. Pati valoda jau ir ritmiska un muzikāla. Un es kādreiz brīnos, ka tik maz latviešu izjūt to ritmu, kas ir valodā. Ir arī slaveni aktieri, kuri saka (skandē, laužot ritmu): Kurzemē laba dzīve, /Sievas, meitas gultas taisa./ Zaldātam grūta dzīve,/ Kur pakrita, tur gulēj’. Ģimnāzijā man bija skolotāja Marija Bērzkalne, viņas māsa bija folkloras profesore Anna Bērzkalne. Viņa mums iemācīja, ka tā nedrīkst runāt. Ja tu runā ritmā, tad doma nāk ārā. Ja tu lauz ritmu – dumji, dumji, dumji. (Skandē) Kurzemē laba dzīve, / Sievas, mietas gultas taisa… - es to ritmu nemaz neuzsveru, jo ikdienā cilvēks , ja viņš nesamākslojas, runā ritmiski - ja ir normāls un nelasa kādu lekciju, katru vārdu skaldīdams.

         Jā, par to dziedāšanu. Toreiz dziedāja šlāgerus, arī tos. (Dzied) Dejo, dejo, pagriezies, pagriezies, tikai krāsni neapgāz…  vai  Māt, es nākšu, kad vakars būs vēls… Visādus šlāgerus daudz dziedāja, bet man tie nepatika. Kad ciemiņi bija atnākuši vai kāda talka, pēc tam jau dziedāja - Liec uz galda smaržīgās rezēdas… Es domāju, nu, kādas smaržīgās ēdas? Tas taču ir nepatīkami, ka pāri paliek ēdiens un netīri trauki. Nesapratu, ka tās ir rezēdas. Es dusmojos – gāju no istabas ārā. Tā es klausījos – ar iekšēju nepieņemšanu un protestu. Vienmēr esmu bijusi liela funktierētāja. Kritizētāja. Kāpēc man nepatika šlāgeri?  Mana vecmāmiņa arī tos necieta, jo viņa bija draudzējusies ar Mariju Gubeni, kas vēlāk kļuva par ērģelnieci un profesori. Mācījās gan Maskavā, gan Latvijā, bija arī kritiķe un mācīja konservatorijā. Viņas tēvs bija pamatskolas skolotājs, un, tā kā tēvam  skolā bija klavieres, Marija jau prata tās spēlēt. Mana vecmāmiņa arī bija nopietns cilvēks un arī mācījās klavieres spēlēt. Mana vecmāmiņa! Viņa bija augstas klases lopkope. Viņas govīm astes gali bija tīrāki nekā mums šodien (mati) uz galvas. Katru rītu viņa ar silta ūdens spainīti gāja uz kūti un katrai govij izmazgāja asti, kas mirdzēja, un nemaz nebija nepatīkami, kad viņa tev iesita pa vaigu. Vecmāmiņa arī ragus govīm tīrīja, teica: „Nu, kas tas par lopu, kam mušu noķēzīti ragi!” Ķeblīši, uz kuriem viņa sēdēja, slaucot govis, bija tīrāki nekā dažam mājās galds. Mums ar brāli vajadzēja ganos saplūkt vīkšķus – ašķus, sasiet saišķos un ar tiem katru sestdienu bija jānoberž ķeblīši balti, ar visām kājiņām. Mans tēvs bija augstas klases sviesta meistars. Vēl tagad nespēju ēst veikala sviestu – tas ir tik pretīgs! Jo atceros bērnības sviestu, kādu mans tēvs taisīja, un mucās stampāja ar lielu stampu, un sūtīja uz Angliju. Manas vecmāmiņas mamma bija muižā bijusi saimniecības vadītāja.  Muižā! Tad var iedomāties, kā viņa bija audzināta. Katru sestdienu logi bija jātīra! Cik bieži mēs stiklu notīrām? Segas katru sestdienu bija jānes ārā un jāpurina. Tāda bija mana vecmāmiņa. Tātad viņa draudzējās ar Mariju un arī spēlēja klavieres. Bet, tā kā viņa bija maza auguma, viņai bija ļoti mazi, īsi pirkstiņi. Vecmāmiņa sacījusi: „Nē, nē, Marija teica, ka man pirsti par īsiem.” Pirsti – tā viņa izloksnē runāja. Taču viņa gribēja, lai es mācos. Jau no otrās vai trešās klases biju nodota skolotājam. Mums pašiem jau klavieru nebija. Mums bija  tāda veca, interesanta māja – tikai divas istabas. Un vectētiņš cēla trīsstāvu māju. Ļoti skaistu, no koka baļķiem. Vēl tagad viņa stāv. Un tad mums nāca no Latgales būmeistari, kā toreiz teica, - tāda kompānija. Viņiem bija līdzi mandolīne, ģitāre, kaut kāda cimbole un kaut kāds sitamais, un balalaika. Dienā viņi strādāja, bet vakarā sasēdās un muzicēja. Tā īsti – kā latgalieši. Man tagad vēl ausīs skan, cik tas bija skaisti! Jo viņi bez tā nevarēja dzīvot. Man ļoti patika ģitāre. Palūdzu viņiem, lai pamāca mani spēlēt. Kad jau drusciņ trinkšķināju un kaut ko mācēju, vecmāmiņa teica: „Redz, klavieres mēs nevaram nopirkt - nopirkšu ģitāri, lai skolotājs tev pamāca!” Skolotājam saku: „Vecmāmiņa lūdza, lai jūs man pamācāt!” Bet viņš tā ļoti ironiski teica: ”Ģitāru…, nu, kā jūs varat tā domāt – ģitāru spēlēt!...” Stāstu vecmāmiņai, ka viņš ironizēja par to ģitāru. Viņa saka: „Nemācies nemaz pie viņa tās klavieres, ja viņš tā var smiet par ģitāri. Cik es esmu dzirdējusi – kad pirmās klavieres esot būvējuši, tad arī citi esot vīpsnājuši. Neko nevar darīt – ne tu mācēsi ģitāri spēlēt, ne klavieres!” Tā tas viss palika.

         Bērnībā arī radio klausījos. Manuprāt, Jēkabs Vītoliņš paskaidroja mūziku, kas skanēs. Un mana vecmāmiņa, kas precīzās minūtēs slauca govis, tais reizēs, kad bija klasikas (mūzikas) raidījumi, bet bieži jau tie nebija, teica: „Nesaki nevienam - šodien izslauksim drusciņ nepareizi!” Un tad mēs gājām klausīties to klasiku. Vecmāmiņa bija uz klasiku. Tautas dziesmas viņa man nedziedāja. Kad parādījās radio, mēs to nopirkt nevarējām. Naudas mums vispār nebija, kaut bijām labi ģērbušies un ēdām vislabāko – laikam tāpēc tik ilgi es dzīvoju. Un brālis teica: „Mums būs savs radio!” Re, manas mammas rotu kastīte – smuka, vai ne? Brālis bija gudrs, viņš teica: „Tur es iztaisīšu radio!” Uz kristāldetektoriņa. Bija tāds kristāliņš ar smalku adatiņu, un šeit, kastītē, tas viss stāvēja. Nopirka austiņas,  kuras te iebāza, un skaņa bija uz austiņām dzirdama. Viens uzlika tās austiņas galvā, un, no abām pusēm klāt piespiedušies, mēs klausījāmies. Un klausījāmies klasiku! Šo mūsu radioaparātu es pat Kurzemes bēgļu gaitās izvadāju līdzi, cik viņš man bija mīļš.

         Pamatskolā mums ārkārtīgi daudz tautas dziesmas mācīja.  Es zināju kādas 90 melodijas ar vārdiem - no viena gala līdz otram. Un korī dziedāju gan pamatskolas laikā, gan vidusskolā - ģimnāzijā, kur jau biju lielā soliste. Es taču dziedāju Jurjāna kantātē „Tēvijai” – Kungs, Dievs, tevi lūdzu, Kungs, Dievs, mūs klausi… Bet mūsu skolā mācījās arī Arta Pile – vēlāk viņa bija dziedātāja Operā, dziedāja pat Karmenu. Viņai bija ļoti skaista balss. Man – tāda, nu, it kā  laba balss, koloratūra un viss tas būtu, bet viņai bija Sava balss – neaprakstāmi skaista. Nu jau viņa mirusi. Bet vēl tagad atceros, kā viņa dziedāja. Taču toreiz skolā deva dziedāt man. Tāpēc, ka viņai negāja mācībās. Viņai bija divnieki matemātikā, fizikā, astroloģijā... Bet es varēju visu. Artu izkonkurēju ar gudrību vai galvu. Man tas likās negodīgi. Viņa bija ļoti jauka, mēs labi sadzīvojām. 

     Atceros, Marģera Zariņa tēvs Oto Zariņš bija skolotājs Cesvainē. Bet viņa mamma dziedāja baznīcā un spēlēja ērģeles. Oto Zariņš arī korus vadīja, bet mēs kaut kā vienmēr kaitinājām viņu. Mums bija ļoti augstas slavas ģimnāzija Cesvaines pilī. Uz turieni pat no kristīgās baznīcas sūtīja tādus bērnus, kurus Rīgā nevarēja savaldīt. Mums bija sava teritorija, internāts, un mums mācīja mūzikas izpratni. No Rīgas pie mums brauca komponists Mārtiņš Jansons, kurš sarakstījis operu „Tobago”. Brauca arī gleznotājs, vācietis viņš bija - Ervīns Volfeils, akvarelists - mācīja mums glezniecības izpratni. Es nezinu, vai tagad speciālisti to māca vidusskolās. Domāju, ka ne. To visu es klausījos ar lielu uzmanību.  Kad vēlāk atnācu uz Rīgu un iestājos Teātra skolā un vēlāk Drāmas ansamblī, man vajadzēja skolas naudu. Un tad es strādāju par modeli pie gleznotājiem. Daudz ar viņiem runājos. Un viņi brīnījās – kā es tā jēdzīgi varu spriest par mākslu. Teicu – man vidusskolā to mācīja.

      Pie mums uz ģimnāziju brauca ļoti ievērojami mākslinieki - Ādolfs Kaktiņš, Priednieks-Kavarra, Elfrīda Pakule, kad viņa tikko sāka dziedāt. Tālis Matīss pie mums dziedāja, brauca arī dzejnieki – Dzejniek, trulas spalvas necillā! Spožas dzirkstis šķiļas tecillā… Kad viņi aizbrauca, tūlīt savā klasē viņus atdarināju, laikam tāpēc man vēl šodien tas ir atmiņā. Atceros, kā Ādolfs Kaktiņš dziedāja - viņš taču nosvīda! Ja mākslinieki gribēja pārģērbties, katram ierādīja savu istabiņu. Tur jau mūs mācīja smalki uzvesties. Un tad man teica,  ka Ādolfs Kaktiņš ir lūdzis padzerties – lai uznesu viņam to glāzi, krūzi vai karafi. Es drusku pieklauvēju, bet viņš tai brīdī pārģērbās - to slapjo kreklu bija novilcis. Viņš teica: „Jūs gan būsit slavena meitene, Kaktiņu pliku redzējusi!” (smejas) Tāda man bijusi tā jaunība, bērnība.

      Es taču dziedāju arī „Trejmeitiņās”. To jaunāko – Hannerli. Izrādē mūs, skolēnus, pavadīja īstu mūziķu kvartets, atsaukts no Rīgas! Tur es toreiz iepazinu Arvīdu Jansonu, Marisa tēvu. Mans vīrs arī bija diriģents - Jaunatnes teātrī. Viņš bija vijolnieks, bet par diriģentu kļuva pašmācībā. Es apprecējos ar viņu tāpēc, ka viņam patika mūzika. Ceļš uz mājām mūs veda kopā – es dzīvoju pie Operas, viņš – Vecrīgā. Man patika visas tās mūsu sarunas par mākslu un -  apprecējos. Orķestri klausīties mēs braucām pat uz Maskavu. Par lielu naudu. Tas varēja būt bijis 50.-tajos gados. Kad orķestris spēlē, tie man ir svētki, jo es uz viņiem skatos kā uz tādiem svētajiem. Jo, ja viņi spēlē tempā un sarežģītu mūziku, neko nešpetnu darīt vai domāt viņi nevar tai brīdī. Viņi man ir svēti. Kad mūzika skan un visi ir koncentrējušies uz diriģentu, katrs uz savu spēli un uz partneri vēl ausis izstiepuši, -  man tas patīk.

       „Trejmeitiņas” bija nebijis gadījums - izrādi iestudēja tā pati literatūras skolotāja Marija Bērzkalne. Viņa iestudēja vērtīgas lugas, arī grieķu. Un šo izrādi, kur dziedāju, vajadzēja atkārtot! Toreiz Cesvainē bija tāds beķeris Ķirsons - ar tortēm un kliņģeriem, bija desu Ķirsons - ar gaļu un desām - un bija grāmatu Ķirsons, kas ar grāmatām tirgojās. Pēc izrādes man  atsūtīja milzīgu torti – tik lielu kā tas galds! Un desas un gaļu, un visu ko. Par to spēli. Lai spēlē vēlreiz! Visi nāca atkal klausīties. Redziet, es tomēr esmu bijusi slavena! Tagad no manis nav ne mūziķe, ne dziedātāja - nekas, bet es esmu Bijusi!

      Ir tāda dziesmuspēle „Vermlandieši” (dzied) – ak, Vermelande burvīgā …  Ar ļoti skaistām ziemeļnieku melodijām. Šai izrādē es biju Hansonu Anna, kas tur dzied un dzied, un aiz bēdām pat sajūk prātā. Atkal bija lielie prieki visai publikai! Un grāmatu Ķirsons uzaicināja mani uz savu veikalu. Viņš skolotājai bija teicis: „Lai tā meitene nāk, tā Baldiņa!” Mani par Maigu sauca, jo man ir trīs vārdi – Elvīra Hortenzija Maiga. Pat dzimšanas apliecībā – pavisam oficiāli. Kad  atnācu uz Rīgu un iestājos Teātra skolā,  tad mani tikai par Elvīru sauca. Bet līdz 18 gadu vecumam biju Maiga. Vārdsakot - lai tā Baldiņmaiga  atnākot uz veikalu, viņš grib mani apbalvot par to, ka  tik skaisti esmu tēlojusi un dziedājusi. Aizeju, viņš mani sagaida, nāk pretī, vari iedomāties - vai man nav skaista dzīve bijusi? - Lai es gāju, kur iedama,/ Visur radu labus ļaudis - / Cits ver vārtus, cits sniedz krēslu,/ Cits teic jauku valodiņu..  Man tiešām ir bijusi ļoti laba dzīve, un  vēl tagad ir laba. Pa vidu gan bijušas briesmas, bet tā vajag -  lai izjustu to labo. Viņš saka: „Zini, bērns, tu vari iet pie plaukta un izvēlēties trīs grāmatas!” Es savā prātā, pieticīgi audzināta, domāju: „Tas nu gan ir par traku! Trīs gan es neņemšu -  ņemšu vienu!" Viņam bija daudz grāmatu. Bet es biju gudra - paņēmu ļoti vērtīgu grāmatu. Viņš arī nopriecājos, ka vērtīgu izvēlējos – Jani Rozentālu. Ar krāsainām ilustrācijām. Redz, cik izglītota biju! Sakarā ar to, ka mums mācīja gleznošanas izpratni. Un to grāmatu ļoti mīlēju. Redzi,- „”Vermlandiešu” Hansonu Annai jaukā tēlojuma atmiņai!” Un paraksts – Ķirsons. Arī šī grāmata man bija līdzi Kurzemē bēgļu gaitās. Ar vilcienu mūs turp aizveda, jo mūsu dārzam cauri gāja fronte.

      Karš vēl nebija beidzies, kad atbraucu uz Rīgu. Mēs atbraucām reizē ar (Artūru) Dimiteru. Viņš mācīja man, kā runāt, kā uzvesties. Viņš jau tāds gudrs bija. Teicu: „Es tā nemāku - kā būs, tā būs!” Un tad aizgāju pie Žaņa Katlapa - teicu, ka  gribētu teātrī strādāt. Bet viņš atbild: „Tāda sīka augumiņa…, mums jau …, tas tā nebūs…,bet ir Jaunatnes teātris!”  Un es aizgāju uz Jaunatnes teātri. Protams, labi izskatījos, biju žirgta un ar augstāko izglītību visādos priekšmetos - biju mācījusies Teātra skolā un četrus gadus Drāmas ansamblī. Un mani momentā pieņēma. Savā dzimšanas dienā – 11.augustā - aizgāju uz teātri, dokumenti jau vēlāk tika formēti. Toreiz nebija klāt galvenā režisora Praudiņa, kurš no Čuvašijas bija šurp atbraucis. Viņš vēlāk teica: „Kā tad bez manis tā varēja pieņemt!?” Teātrī esmu bijusi no 1945.gada līdz brīdim (1992.gadā), kad teātri likvidēja. Protams, tolaik es jau oficiāli biju pensijā – kā mēs visi, kas palikām ārpus štata, kad vajadzēja jaunos pieņemt, bet izrādes spēlējām. Tā ka esmu tikai šajā teātrī strādājusi. Arī dziedājusi. Bet ar laiku, kaķus, žurkas un citus zvērus tēlojot un visādas puiku blēņas taisot, balss tika nobļaustīta. Tagad vispār nevaru vairs padziedāt.  Kad kaut kur jādzied Valsts himna, tad plātu muti - lai domā, ka es dziedu, jo - kā tad tu nedziedāsi Valsts himnu!? Bet man nepatīk pašai dzirdēt, ka neskan vairs skaisti.

           Esmu vienmēr tēlojusi „pozitīvos” – man viņus arī patīk tēlot, neesmu no tiem, kam vairāk patīk negatīvie. Bērni no zāles, mani aizstāvot – Gerdu, piemēram, „Sniega karalienē”, šāva ar kaķenēm uz tiem ļaundariem.  Dažreiz pat nācās pārtraukt izrādi. Jo tas taču ir bīstami, kad ar nagliņām šauj. Mums teātrī bija aktīvisti, kas dežurēja un skatījās, kā bērni uzvedas. Bieži bērni nāca arī pie skatuves klāt. Kad stāstīju, ka esmu alā un netieku ārā, bērni teica – uz šo pusi, uz šo pusi! Viņi nevarēja saprast, kāpēc nevar izrāpties te, kur skatuvei nav sienas uz zāles pusi. Mans dēls, kad maziņš bija, atnācis uz teātri, kliedza: „Neaiztiec manu mammiņu!” Lielo teātru aktieri dažkārt brīnījās - kā jūs varat izturēt, ka tie bērni maisās!? Man atkal ļoti patika, ka viņi tā ņemas. Ar laiku jau režisori, kas tur strādāja,  iemācījās paredzēt, kā  bērni reaģēs. Viņi bieži nāca skatīties, kā izrādes notiek, un gluži pret straumi negāja. Bet režisori mums ir bijuši dažādi. Kad atnāca Vaboliņa – režisore no Maskavas, viņa lika vingrināties ar etīdēm. Man tas vienmēr ir ļoti paticis - momentā darīt, nevis iepriekš izdomāt. Ar savu Maskavas skolu – no Knēbela un Efrosa - viņa man iemācīja ļoti daudz, ko agrāk nezināju. Bet daudzi viņu nesaprata. Iemācījās gatavu tekstu, nedzirdēja, ko otrs saka, nemaz neklausījās viens otrā. Bet katrreiz jau otrs citādāk atbildēja vai izskatījās. Man reizēm bija diezgan grūta satikšana ar saviem kolēģiem,  jo es viņu aizstāvēju. Piemēram, Edgars Liepiņš gan prata paņemt vērtīgo no viņas. Viņš ļoti strauji auga kā aktieris. Bet bija cilvēki, kas viņu izgrūda no teātra. Daudz ir piedzīvots  rūgtuma un bēdu, gribot izprast mākslu. Atceros, kad gāju Teātra skolā, biju tāda nopietna – ar lakatiņu, mammas austu mētelīti.Un kā man patika tās improvizācijas! Citas meitenes teica: „Nu, kā var patikt!?” Viņas gāja tualetē smēķēt un slapstījās, kad slavenais režisors Jānis Zariņš, kurš bija atgriezies no Londonas un operas te iestudēja, ar mums Teātra skolā strādāja. Viņas laidās lapās, jo nespēja organiski darboties. Bet es spēju. Reiz man iedeva tēmu etīdei – man vajadzēja savaldzināt savu ceļabiedru, stāstot viņam kaut ko par ārzemēm. Un es to izdarīju. Zariņš saka: „Tas bija brīnišķīgi! Žēl tikai, ka jūs tur esat bijusi…”  Domādams - Vīnē vai Parīzē. Bet es taču nekur nebiju bijusi!  Zariņš brīnījās: „Vai tā var būt?! Es pirmo reizi sastopu cilvēku ar tādu iztēli!”  Bet toreiz taču Mauriņas grāmatas iznāca, un man tās visas pirka. Man mājās nekad nebija lēta literatūra - vienmēr tikai laba. Un laikraksti, visi, kādi vien bija, tika pasūtīti... Mauriņa arī pie mums uz Ibsena „Branda” izrādi bija atnākusi – viņu ienesa studijā  pie Voldemāra Pūces. Mauriņa nosauc cīruli par debesu ērģelnieku. Viss, ko putni dzied, ir dziesma. Redz, kā man tās domas visu mūžu gājušas – mana mūzika! Es dzīvoju Bulduros pa vasaru. Esmu liela skrējēja un peldētāja.Un agri no rītiem es skrēju no Bulduriem līdz Lielupes ietekai, kur bija šausmīgi daudz cīruļu! Un, kad es tur apstājos, viņi man dziedāja . Redzēdami, ka kāds tur apakšā stāv,  viņi vai nu brīnījās vai dusmojās, vai varbūt viņiem bija pērklīši, kur bērni, - nezinu, kas par iemeslu tam, ka viņi dzied. Bet - kā viņi dziedāja!  Es tagad to dzirdu un nāves stundā atcerēšos. Nekas neatkārtojās, un kādas variācijas! To jums vajadzēja ierakstīt šai aparātā. Tad jūs arī brīnētos! Tagad, kad Apkalna atbrauc un ērģelē, un viņa ir lieliska ērģelniece, - kad viņa tā smalki ērģelē, tad man patīk, bet, kad laiž tā pamatīgi smagi, nepatīk. Īpaši baznīcā man nepatīk ērģeles. Kad spēlē maigi, sapņo.., un tad, kā laiž ar visām stabulēm – drausmīgi nepatīk!

        Briedis pūta vara tauri…  Tautas dziesmās visi ir muzicējuši. Circenīši daiļi dzied, / Krāsnī galvas sadūruši,/ Kaķenīte lavījās/ Vienu tādu saņukāt  To visu esmu redzējusi – kā circenis dzied un kā kaķis viņu ķer. Circenis jau nedzied ar muti, viņš, tāpat kā sienāzis, ar saviem spārniņiem dara to dziesmu. Viņš jau nevar dziedāt, ar spārniņiem pie krāsns piespiedies. Galva viņam uz to pusi, bet pakaļpuse uz ārpusi, lai labi var dziedāt. Un kaķis to redz. Naktī, vakarā, tumsā circenis dzied, bet kaķim tad ir lielais medību laiks. Tas viss ir tautas dziesmās tik reāli un tik skaisti! Un kā man ir patikusi circeņa dziesma! Es vēl tagad ausīs to dzirdu. Arī tā ir vienreizīga mūzika. Tautas dziesma saka, ka viņi daiļi dzied. Nevis kaut kā ķērc, kā tagad tie, kas, mikrofonus paņēmuši, rīkli rāda. Tas ir kaut kas šausmīgs! Vairs jau pat runāt nemāk. Bet, kā tur bija - Mode mainās, klasika paliek. Un tā klasika paliek pat circeņu dziesmā. Pat cīruļa dziesmā. Visās putnu dziesmās. Manuprāt, tā ir klasika. Un tā paliek. Bet mūzika ir drausmīgi izkropļota. Man žēl mūzikas.

         Es jau pratu arī stabulītes maukt un stabulēt. Uzaugu kopā ar brāli un citiem puikām. Biju vienīgā meitene. Esmu diezgan puiciska pēc rakstura,  bet visiem pa galvu dancoju. Tāšu taures – tā arī bija mūzika. Bet man nepatika pūtēji un pūtēju orķestri. Ja bija kapusvētki, tad tur kā nu kuro reizi laukos pūta. Kad bija zaļumballes, muzikanti iedzēra un šķērsām spēlēja. Bet es neciešu, ja mūzika detonē, ja dzirdu, ka skrāpējas. Uz zaļumballi negāju, kaut gribējās. Paliku mājās, attaisīju logu – zaļumballe bija kilometra vai pusotra tālumā, Kujas līcī, skaistā placī - un tad klausījos. Iztālīm. Tad tas tik briesmīgi neizklausījās. Arī tagad, kad pūtēji defilē pie Brīvības pieminekļa, laikam jau skaisti spēlē un tīri, - man nepatīk. Tāpēc ka viņi ir formās. Tā ir armija. Es karā esmu zaudējusi visu māju – vecmāmiņu, vectētiņu…, kur ir mana mamma, brālis – nezinu. Tāpēc neciešu pūtēju orķestri. Bet man gribētos dzirdēt Šmitu, kas to resno ragu pūš. Viņš tagad ārzemēs mācās un tik apgaroti spēlē klasiku!  Kādi brīnumi notiek ar mūsu jauniešiem! Ar latviešiem. Cik mēs esam muzikāli! Mūsu valodā jau ir mūzika. Un cik daudz mums ir mūziķu pasaulē! Es to aptveru un esmu tik laimīga!

        Tagad vairs neeju uz koncertiem. Agrāk gan gāju klausīties, kaut nekad nav sanācis tik daudz, cik gribētos, jo vakaros vienmēr esmu vai nu mācījusies vai strādājusi. Kad ar mūsu Operas orķestri bija atbraucis strādāt diriģents no Vācijas, pārvērtās visi piano.  Atceros, Herta Lūse dziedāja Azučenu – tik klusi, kā tādu stīdziņu, bez kādiem mikrofoniem. Aizvien vēl ausīs skan. Un cik labi skanēja orķestris! Es protu ausi nostādīt tā, ka zinu, kurš tur tagad spēlēs, kurš tagad klusēs, kāpēc tie tur vairs nespēlē… -  man tas ir interesanti. Es jau nevaru mūziku izskaidrot -  kā tu. Bet tu atkal nevarētu - kā es. Tā arī varētu būt.

           Kādreiz dzīvoju bulvārī pretim Operai - operas darbinieku ieejai. Un ciemos atnāca Arvīds Jansons ar mazo Marisiņu. Viņam bija kādi divi vai trīs gadiņi. Manā lielajā istabā viņš lēkāja. Parkets bija slidens, un viņš krita un cēlās, tāds maziņš. Un tu vari iedomāties!? - paiet gadi, es vēl dzīva un viņu tagad apbrīnoju – to mazo, kas toreiz tur lēkāja! Un kā viņš runā par mūziku! To gaismu, kas viņa sejā, viņš ir guvis, ar mūziku strādādams un to analizēdams. Nevis  tikai kaut kā juzdams un spēlēdams, bet analizēdams! Kad viņš runā, viņš taču analizē un ar smadzeni strādā. Tā mūzikas pasaule man ir tik jocīga, bet es tiešām varu teikt  - Mana mūzika.

          Man patīk tie, kuri mūzikā ir savu laiku ielikuši. Daži - jau no pašas bērnības. Kad pavadīju savu mazdēlu uz Dārziņskolu, man vajadzēja arī klausīties, ko tad viņam tur pasaka un uzdod. Kad daudzi mūziķi, arī pianisti, saka, ka bērnībā viņiem nav paticis vai apnicis spēlēt, jo tas prasa laiku, bet tajā laikā citi bērni spēlējas, domāju, ka mans Toms bijis ļoti oriģināls – nav bijis reizes, ka viņam būtu apnicis. Esmu tik laimīga, ar viņu bijusi kopā. Es slimoju ar locītavām, man bija operācijas un bija grūti paiet, tomēr pavadīju viņu uz skolu. No sākuma viņš korī dziedāja. Bet viņa pirmā skolotāja vēlāk teica, ka viņš esot tāds neparasts bērns, jo viņam esot īpašs kampiens un viņš sevi uztver kopā ar klavierēm, un ieteica spēlēt klavieres. Toreiz, kad es viņu vadīju uz skolu, nevarēju lāga iekāpt un izkāpt no trolejbusa. Un, kad Toms, ar somu un vijoli plecā, palīdzēja man rausties ārā, viņš teica – prātīgi, prātīgi, prātīgi! Viņš tad stiepās pretī, lai es nenokrītu. Mēs pa ceļam vēl runājāmies un atkārtojām šo to, kas skolai vajadzīgs,  un tad cilvēki apstājās un jautāja: „Kas jūs tādi esat?! - viņš jūs uzrunā ar „jūs”!?” Līdz triju gadu vecumam Toms bija pie otras vecmāmiņas, bet tad pārnāca pie manis, jo te bija labs bērnudārzs. Un no tiem laikiem otra vecmāmiņa viņam ir „tu”, bet es – „jūs”. Viņš vēl tagad mani uzrunā ar „jūs”. Vasarās mēs Lapmežciemā vasarā dzīvojām – tās bija laimīgas dienas! Toms tiem bērniem teica tā: „agrāk par 12 pie maniem logiem nerādieties!” Viņš pats noteica laiku -  ka tad viņš visu būs izvingrinājies un visu izdarījis. Iedomājieties, kāds bērns! Tagad, kādreiz „Orfeja ausī” runājot, viņš nekad neiet uz jūtām un juteklību – nē, tas viss ir prāta atradums. Tāpat kā Mariss, kurš analizē, kā vajadzētu skanēt, un tad rodas māksla.  Būdama kopā ar savu mazdēlu,  neesmu varējusi viņam neko mācīt. Esmu kādreiz uzlikusi metronomu vai atprasījusi nosaukumus – mezzo un visus, kas tik daudz tur bija eksāmenos. Bet es mācījos no viņa!  Vienreiz viņam iesitu . Viņš to smagi pārdzīvoja. Vēlāk, kad Toms jau Anglijā mācījās, prasīju: ”Vai tu esi man piedevis?” Toreiz viņš vienmēr aizspēlēja tālāk, nekā biju atzīmējusi. Prasu: „Kāpēc tu tā dari?” Viņš saka: „Vecmāmiņ, bet kā var apraut frāzi!?”          

           Esmu bezkaunīga. Arī publiski. Bet domāju, ka varu to atļauties savā vecumā. Par to tautas dziesmu. Ir jau skaisti, piemēram, kā Austra Pumpure to māca jauniešiem. Bet citi pārvērš latviešu valodas ritmu lupatu ritmos, skrandu ritmos - ar sinkopēm. No angļu valodas tulkojot, tas ir kaitinošais, izaicinošais ritms. Ja latviešu tautas dziesmu sāk tā dziedāt - ar svešo ritmu, man ļoti nepatīk. Kad Ficdžeralda dzied - jā, dažreiz tie pat ir baznīcas dziedājumi, un -  kā viņa tos dzied! Bet kāpēc mums tas svešais ritms – neviens nevar atbildēt. Kāds jauns komponists teica: „ Ja izjūt to,  kā tautas dziesma saiet kopā ar tekstu, kā pasaka būtisko, tad cilvēks, ja nav stulbs, tautas dziesmu  nevar sabojāt! Tā ir tik pamatīga!”    

            „Aijā žūžū” dziedot, vai kāds padomā par tiem izmisīgajiem vārdiem!? Par to sirdi, kas ielikta lūgumā bērniņam, lai viņš neraud naktī. Toreiz taču bērnu bija daudz, vecāki agri cēlās, smagi strādāja… Tēvs aizgāja bišu kāpt, / Māte ogu palasīt…- ko vien tikai mēs nedarām, lai tu nakti neraudātu. Tur jau traģisms ir iekšā, nevis tikai „aijā žūžū”. Cilvēki izlasa tautas dziesmu, neko nedomādami. Bet tie taču bija dzejnieki, kas tās radīja -  ne jau katrs sacerēja! Izloloja labākās un uzlaboja, variēja... Raiņa „Pūt, vējiņi”, visas viņa lugas – tās taču ir sakarā ar tautas dziesmu. Paskaties, Aspazijai, visi mīlināmie vārdiņi, deminutīvi. Bet viņai tie neguļ. Man nepatīk Aspazijas dzeja. Es jau esmu tik daudz ar tām tautas dziesmām aicināta uzstāties, ka zinu tās no cilvēka dzimšanas līdz miršanai. Krišjānis Barons rakstījis: „ Tautas dziesma ir dziedama piedienīgajā vietā, piedienīgajā laikā un dzīves atgadījienā.” Trijās reizēs tā ir dziedama.  Nu, padomā: Tu, bitīte, saules bērns,/ Izved mani saulītē,/ Man māmiņa aizgājusi (apgūlusi - arī ir variants)/ Ar saulīti kalniņā.  Saulīte, kalniņā, māmiņa…, cits saka: „ai, tās tautas dziesmas ir saldas!..” Tad es viņus izsaucu pēc kārtas - vienu, otru, trešu.., jautāju, kā katrs šo dziesmu saprot. Viņi katrs tur kaut ko grābstās… Vinnijs Pūks saka: „Nevajag domāt!”  Bet IR jādomā! Es jau arī nevaru apgalvot, ka zinu, ko mūsu senči domājuši , bet, cik skatos -  latvieši gribēja būt turīgi. Tagad arī grib būt turīgi - kauns ir būt nabagam un lūgt otram kaut ko. Tikai nemāk vairs strādāt. Izlaidušies pa tiem krievu laikiem. Latvietim patika būt turīgam. Viņš pat teica - Labi būt bagātam, / Daudz paliks pakaļā./ Dzīvo vājš, nabadzīgs,/ Ne nieciņa nepaliek.. Un viņš saka ''izved mani saulītē!” - Mana balta māmuliņa, / Mani balti audzināja,/ Uzvilkusi baltu kreklu, / Ieceļ mani  saulītē. Un tas nav burtiski. Protams, viņa bērnu neturēja ēnā, bija vajadzīga saulīte, un kreklu viņa viņam baltu mazgāja. Un balta mūsu tautas dziesma, kā Ziedonis saka. Bet „iecel mani saulītē” nozīmēja viedumu, darbīgumu, pārticību, dzīvotspējīgu cilvēku – tādu, kurš nevis diedelēs no otra, kā mēs tagad daudzi, lūdzot pabalstus un ko tur visu, bet tu varēsi otram dot! Sadugusi ceļu gāju, / Sēstos ceļa maliņā,/ Neredz mani mīļš dieviņš,/ Ni bagāti bāleliņi/ Atskrien bite dziedādama,/ Uznes mani ozolā,/ Ozolā sēdēdama, /Dzeru pienu, ēdu medu, / Nu redz mani mīļš dieviņš,/ Nu bagāti bāleliņi. Nu, tu saprati? Ka tā bite tev māca darbu! Vai tad vēsturē neesat lasījuši, ka mūsu lielākā tirgošanās bija ar vasku un medu. Tā latvieši tika pie naudas. Viņi taču ar biškopību nodarbojās. Tā ir realitāte. Un tā ir skaisti apdziedāta. Kad dzejnieks dziedāja, viņš pārvērta realitāti dzejas zeltā. Tur jau tas joks, ka tur apakšā ir pati zeme, kad latvietis saka – Dziedi, dziedi, sisenīti,/ Ne tev tēva, ne māmiņas,/ Tavu tēvu zirgs nospēra,/ Zoss samina māmuliņu. Iedomājies, kāda luga! Drāmu varētu uzvest uz skatuves!

           Esmu vērojusi, kā dzied lakstīgala. Pelēks, mazs putniņš – nenozīmīgs. Un, kad lakstīgala dzied, viņai visas spalviņas trīc, viņa piepūšas - ar visu savu būšanu viņa dzied. Kas tas ir par skatu, un kas tur ir ko dzirdēt! Redz, kas ir tai pasaulē. Līdz visām malām – dzīve pilna mūzikas!